Jaunumi

attēls

Mūsu valsts himnas pirmie trīs vārdi

2013-11-19

Mūsu valsts himnas pirmie trīs vārdi ir “ Dievs, svētī Latviju”. Mūsu valsts himna ir brīnišķīga. Vēl  jo vairāk tāpēc, ka tā, patiesībā, ir dziedāta lūgšana, vērsta uz Dievu. Ielūkosimies ciešāk katrā no šiem vārdiem, jēdzieniem.

DIEVS
Himnas izpratne ir tāda, ka lai runāru par svētītu Latviju, mums vispirms jāuzlūko Dievs. Citiem vārdiem – tikai Dievs var būt svētības avots Latvijai. Iespējams, mūsu zeme šodien nedaudz līdzinās senajai Atēnai, kad tur sludināja apustulis Pāvils. Šodien vārds Dievs daudziem ir diezgan nepazīstams jēdziens. Dievs ir kaut kas izplūdis un neskaidrs. Kādiem Dievs saistās ar vārdu senlatvietis, vai senlatviešu dievi. Kādiem jēdziens Dievs ir tukšs apgabals viņa apziņā. Tā visa vidū stāv Kristus baznīca kā Pāvils Atēnās daudzo tempļu vidū. Atēnieši cēluši tempļus teju vai katram zināmajam dievam, un, lai būtu pavisam droši – arī nepazīstamajam Dievam. Es varu tikai minēt kas notiek cilvēku prātos un sirdīs, kad valsts neatkarības dienā, vai citos gadījumos, cilvēki dzied – Dievs, svētī Latviju! Nebūtu īsti pareizi teikt, ka Latvija šodien ir dievbijīga zeme. Aizgājušais šīs zemes okupācijas periods ir pāraudzis stabilā bez – dievības realitātē. Ir izaugušas vairākas paaudzes, kuru garīgās saknes ir bez-dievība, jeb ateisms. Tāpēc, kad Latvijas skolā, kurā nedrīkst runāt par Dievu, vai sekulārā valdības iestādē, vai citā struktūrā tiek dziedāti šie vārdi – tas liekas tik savādi – brīnumaini – iepriecinoši.
Vispirms, Dievs nav cilvēku izdomas produkts, bet gan Persona, kas sevi atklājis cilvēcei caur Jēzu Kristu. Šīs atklāsmes sekas ir Bībele un Kristus baznīca šai pasaulē. Tāpēc uz visas pasaules pastāvēšanas fona tas liekas tik muļķīgi un naivi, kad kādā vēstures posmā kāda sekulāru cilvēku formācija piepeši deklarē – ziniet, mēs nonācām pie slēdziena, ka nekāda Dieva nav, un ar šo atziņu mēs gribam turpmāk tā arī dzīvot.
Otrkārt, Dievam nav tautības vai nacionalitātes. Viņš nav cilvēks. Viņš ir pasaules, un esamības, un ikviena cilvēka elpošanas pamats. Atvainojiet, bet Dievs dzīvo arī bez “dzīvesvietas deklarācijas”. Tāpēc  runāt par kādu senlatviešu, vai ēģiptiešu, vai indiešu, vai senslāvu, vai japāņu, vai kādu citu dievu ir diezgan absurdi. Mēs varam tikai runāt par tautā esošu Dieva izpratni kādā laika posmā. Ne vairāk. Pie kam šīs izpratnes var būt tik tālas no paša Dieva realitātes! Tikpat absurds ir mīts par ļaunajiem kristiešiem, kas ienesa kristietību un nāvi latvju zemē. Pirmkārt, tādas Latvijas nemaz nebija. Bija tikai savstarpēji, bez mitas karojošas pagāniskas frakcijas, kas apmetušās noteiktā ģeogrāfiskā teritorijā pie Baltijas jūras. Žemaiši, kurši, sēļi, zemgaļi, letgaļi, līvi, igauņi dzīvoja savstarpējā asinsatriebībā, kamēr visa pārējā pasaule visapkārt jau 12 gadsimtus dzīvoja kristietības apziņā. Viens apgabals bez žēlastības kāva un ņēma verdzībā otru, un tā gadu gadiem. Kuršu vikingi ar savu regulāro jūras bandītismu radīja šausmas pat Skandināvijā. Nav neviena iemesla - kāpēc, lai Dievs vēlētos svētīt šādu pastāvošu kārtību šai pasaules malā. Pagānisms cilvēkiem nedeva nedz valstiskumu, nedz mieru, nedz saprašanos šajā pasaules daļā. Mūsdienu Latvijas robežas patiesībā ir senā Livonijas ordeņa robežas. Bet Dieva jurisdikcijai kādas valsts robežas nav robežas.
“Tāpēc mums, kas esam Dieva cilts, nav jādomā, ka dievība ir līdzīga zeltam, sudrabam vai akmenim, cilvēka mākslas darinājumam vai izdomājumam.
Bet Dievs, atstādams neievērotus nezināšanas laikus, tagad aicina visus cilvēkus visur atgriezties no grēkiem. Jo Viņš nolicis dienu, kurā Viņš pasauli taisnīgi tiesās caur kādu Vīru, ko Viņš izredzējis un par ko visiem liecību devis, uzmodinādams To no mirušiem." (Apustuļu darbi 17:29-31)

SVĒTĪBA
Tas ir tas, ko visi vēlas, par ko domā, pēc kā tiecas. Ikviens vēlas dzīvot svētīgi, svētīgos apstākļos. Arī psalmā tiek dziedāts - Svētīga tā tauta, kam Tas Kungs ir par Dievu, tie ļaudis, ko Viņš Sev izredzējis par īpašumu! (psalms 33:12). Svētība ir tāda lieta, kas tiek dāvāta no augšienes. Tā nāk no Dieva. Cilvēks arvien ir svētības saņēmējs, nevis radītājs. Arī baznīcā cilvēks saņem svētību nevis no mācītāja, bet no Dieva, caur mācītāju. Svētībā var iedzīvoties sekojot Dieva gribai, tāpat kā iedzīvoties var lāstā ignorējot Dievu un Viņa likumus. Svētība ir garīgs fenomens, kas izpaužas redzamās lietās atsevišķa cilvēka, vai visas tautas dzīvē. Vecā Derībā svētība ir tad, kd cilvēkam labi klājas virs zemes. Jaunā Derība atgādina, ka svētība nāk no attiecībām ar Dievu. Kalna sprediķis Mateja evaņģēlijā 5. nodaļa - izlasi.
Problēmas sākas tad, kad cilvēks domā – svētība ir cilvēcisku pūļu rezultāts, tātad, cilvēciski “saražojama” lieta. Projekti, līgumi, sadarbības partneri, alianses, koeficienti, taksācijas un indeksācjas, gudra grāmatvedība – tas viss ir gudri, bet nekas no tā visa nespēs aizstāt Dievu kā svētību avotu. Otra lieta, par ko jādomā – kādiem mērķiem, kādai lietai ir domāta svētība? Viens pieņēmums ir - nojaukt vecos šķūņus, un uzcelt lielākus, lai būtu kur savietot svētību. Otrs pienēmums – svētīgs cilvēks var būt par svētību otram cilvēkam.
“Kas nevienu neapkrāpj, kas parādniekam atdod viņa ķīlu, kas ne no viena neko neizspiež, kas izsalkušam dod no savas maizes un kas kailo apģērbj, kas neaizdod naudu un neplēš augļus, kas attur savu roku no netaisnības un kas spriež taisnu tiesu pretinieku starpā, kas staigā Manos likumos un uzticīgi tur Manas tiesas, tas ir taisns, tas dzīvos, saka Dievs Tas Kungs. Bet, ja tam ir varmācīgs dēls, kas izlej asinis un dara kaut vienu no minētajiem ļaunumiem, no kuriem pats atturējās, - kad viņš piedalās elku ēdamos upuros kalnos un liek negodā sava tuvākā sievu, kas izmanto nabago un nelaimīgo, krāpj to, kas nodarbojas ar izspiešanu, neatdod ķīlu, paceļ savas acis uz elkiem un dara negantību, kas naudu aizdod un plēš augļus, - vai tad tāds cilvēks lai dzīvotu? Nē, tam nebūs dzīvot. Tādēļ ka viņš darījis visas šīs negantības, tam jāmirst, viņa asinis lai nāk pār viņu. Bet, ja tam ir dēls, kas redz visus tēva grēkus, bet bīstas un nedara tā, viņš nepiedalās elku ēdamos upuros kalnos un nepaceļ savas acis uz Israēla nama elkiem, neliek negodā sava tuvākā sievu, neapkrāpj neviena, neņem ķīlas un nelaupa, viņš dod no savas maizes izsalkušam un apģērbj kailo, savu roku tas attur no netaisnības, neaizdod naudu un neplēš augļus, - tas staigā Manos likumos un tur Manas tiesas, tam nav jāmirst par sava tēva netaisnību un apgrēcību, tam būs dzīvot.” (Ecehiēls 18:7-17)

LATVIJA
Kas ir Latvija šodien? Kas mūs vieno? Teritorija? Valsts strutūra? Vēsture? Valoda? Heraldika? Vieta, kur esmu dzimis? Kāpēc tik daudz nedienu izvirzās priekšplānā šodien? Cinisms, neticība, masveida emigrācija, kaitinoši dzīves apstākļi un lēmumi, bezgarīgums un pārgurums no visa!? Kāpēc šodienas veikali ir milzīgāki par baznīcām, bet dvēseles tik tukšas, un reklāmteksti vairāk no galvas zināmi, nekā Dieva baušļi!? Par ko, no visa tā, šodienas cilvēks būtu gatavs atdot dzīvību? Un ko no visa tā, lai Dievs svētī!? Vai šodienas cilvēks vispār jebko ir gatavs atdot, jebšu daudz labprātāk pieprasīt (no cita, nevis no sevis)?
Es domāju, ka Latvija, vispirms, ir ideja, svēta doma – kā tas būs, kad mums būs sava valsts, kā tur viss būs! Latvija ir arī skaidras vērtības. Es domāju – garīgas vērtības. Jo tas ir tas, kas var vienot atsevišķas frakcijas par tautu. Viens Dievs. Viena ticība. Viena taisniba. Šodien tā visa nav. Iestāšanās EU un NATO - tā nav nedz vērtība, nedz ideja. Tas ir politisks racionālisms. Latvija ir sadrumstalota atsevišķu frakciju vēlmēs kā pie pagānisma. Valdības frakcijas. Dažādu minoritāšu frakcijas. Ideja par latviešiem un lat-vi-jie-šiem (latvijci). Vērtību prioritātes kā noziegums pret jebkā tolerēšanu. Jebkam ir tiesības uz jebko. Es gribu teikt, ka šodienas Latvijai pietrūkst tā par ko cilvēks būtu gatavs atdot dzīvību – kaut kā liela, svēta, dvēseli saviļņojoša. Tas tā var notikt, kad atmet Dievu. Tāpēc, kā arvien, Latvijas svētība rodama garīgā atdzimšanā, kas meklējama pie Dieva. Dievs, svētī Latviju - skan gan kā lūgšana, gan kā apgalvojums - Dievs svētī Latviju.
Kam, lai, to visu saka? Kurš to gribētu dzirdēt? Vai vīnu var ieliet biķerī, kurš jau pilns ar savu vīnu? Es to saku draudzei. Kristus teicis – kam ausis dzirdēt, lai dzird.
“Un, Viņam no Tempļa izejot, kāds no Viņa mācekļiem uz To saka: "Mācītāj, lūk, kādi akmeņi un kādas ēkas." Un Jēzus tam sacīja: "Vai tu visas šīs lielās ēkas redzi? Tur akmens uz akmens netaps atstāts, kas netaptu nopostīts."
“Mana Latvija” sākas ar manu draudzi. Tā patverta Dievā, kad šeit akmens uz akmens nepaliks. Dievs paliks, kad pasaules vairs nebūs. Uz to mūs Dievs ir nolicis. Tas ir mūsu piepildījums. Mūsu piedrība ir debesīs. Lai Dievs mūs svētī uz palikšanu Viņā tagad un vienmēr. Āmen.

Mācītājs Māris Sarma, vērojot cilvēkus, dzīvi, notikumus sev apkārt 2012. gada 18. novembrī.





ZIŅU ARHĪVS



2021    2020    2019    2018    2017    2016    2015    2014    2013    2012    2011    2010    2009    


Burtnieku novada pašvaldība

Juridiskā adrese: J. Vintēna iela 7, Burtnieku pagasts, Burtnieku novads, LV-4206

Pasta adrese: Vanagu iela 4, Valmiermuiža, Valmieras pagasts, Burtnieku novads, LV-4219

Tālr. 64226643, fakss 64226332, e-pasts: info@burtniekunovads.lv

Darba laiks

Ar iepriekšēju pierakstu (pagastu pārvaldēs bez pieraksta apmeklētāju pieņemšanas laikos)
Pirmdien 8.00 - 18.00
Otrdien 8.00 - 17.00
Trešdien 8.00 - 17.00
Ceturtdien 8.00 - 17.00
Piektdien 8.00 - 16.00
*Pārtraukums 12.00 - 13.00

 

Piekļūstamības paziņojums

Tīmekļvietnes lietošanas noteikumi 

Datu privātuma politika

Tīmekļvietnē publicētās informācijas pārpublicēšana bez saskaņošanas ir aizliegta ar likumu

Burtnieku novada pašvaldības organizētajos pasākumos var tikt fotografēts un filmēts. Fotogrāfijas un videomateriāli var tikt izmantoti publicitātes materiālos. Iebildumu gadījumā varat vērsties pie pasākuma organizatora vai fotogrāfa, lai Jūs nefotografē un fotogrāfijas ar Jums nekur neparādās publiski

Dizaina izstrāde:blank

Izstrādāts:DirectHit