Ar skatu vasarā

Jūrkalnes bibliotēka

Kaut aizritējis  1. septembris, klāt rudens un visi esam iekļāvušies ierastajā darba ritmā, mūs pavada vasarā gūtā pieredze un iespaidi. Tā augusta otrajā pusē uz seno Kurzemes hercogisti, katoļu saliņu Kurzemē un ebreju pilsētu Kuldīgu, pieredzes apmaiņas braucienā devās Valmieras reģiona publisko bibliotēku bibliotekāri , starp tiem arī mēs Burtnieku novada bibliotekāres.

Stāsts izvērtās saistošs un plašs. Tajā savijās vēsture un novadpētniecība, daba un ģeogrāfija, reliģija un kultūra. Mēs – mazā tautiņa pie Dzintara jūras, kas laiku lokos  pakļauta pārmaiņām, ko diktējuši vācieši, zviedri, krievi, …, kur savu artavu latviešu tautas „ganīšanā” un vešanā pie ticības un kārtības ielikuši luterāņi, katoļi, Kurzemē mazāk- pareizticīgie. Un , kur pār novadu novadiem dzied sievas – Suitenes. Staltas, asu mēli , skaļu balsi un savu vien ceļu ejošas, citam zināmo taku neļaujošas… Skaisti. Dzīves audums krāsu pārbagāts.

Mūsu brauciena maršrutā iekļautas četras bibliotēkas, kur katrai sava rašanās, izveidošanās  un nākotnes turpinājums. Savos mērogos lielākas, mazākas – Kuldīgā, Jūrkalnē, Alsungā, Sabilē. Kuldīgas pilsētas vadība savu Gaismas pili izvietojusi senajā ebreju sinagogā, Alsungā bibliotēkai vieta atrasta bijušajā Lattelecom ēkā, Sabilē bibliotēka vienā ēkā ar kultūras namu, bet Jūrkalnē ar pagasta pārvaldi.

Vislielāko Valmieras puses bibliotekāru interesi izraisīja Jūrkalnes bibliotēka, kur ieejot sastapāmies ne tikai ar grāmatām un to kārtojumu  plauktos. Bibliotēka izvietota divos stāvos, kur ieplānota vieta gan pieaugušajiem, gan bērniem, arī datoru telpai. Uzkāpjot otrajā stāvā , neviļus rodas jautājums – kur īsti, vai, patiešām, bibliotēkā?  Pūralādes, stelles, puzuri, senlietu un fotogrāfiju izstādes.   Pirmā doma – muzejs, nē, arī konferenču telpa, arī austuve… Jā, BIBLIOTĒKA!. Šodienas bibliotēka.

Pieticīgākas savās pretenzijās uz darba saturu un formu, iespējams, ne tik plašo telpu dēļ, bija bibliotēkas Alsungā un Sabilē, taču Kuldīgas bibliotēka palika atmiņā ar lielo izstāžu zāli, kur tobrīd izstādīta fotogrāfiju izstāde, taču citkārt gleznas, grafikas…Bibliotēka šajās telpās tikai nedaudz gadu. Šaujot mērķī, pilsētas rāte trāpījusi divos desmitniekos – atjaunota senā ebreju sinagoga, kuru teju, teju skārusi nolemtība un atrasta vieta un telpas grāmatām. Tagad – Kuldīgas ļaužu piepildīts grāmatu lasīšanas , informācijas ieguves , arī izglītošanās un izklaides, garīgās kultūras nams, ar ko bagātāka  kļuvusi laika zobu, bet ne karu skartā pilsēta. 

Kuldīgas vēsturiskais centrs iekļauts UNESCO aizsargājamo objektu sarakstā. Tajā sena un savdabīga arhitektūra,  pilsētai cauri plūst Alekšupīte, kura rada Latvijas Venēcijas iespaidu. Ventas rumba, kur pavasaros, pret straumi peldot, lēkā zivis. Pilsētas ainaviskā vide un simtiem metru garā puķudobe, kas priecē pilsētas iedzīvotājus un tās viesus ziedu gada garumā. Arī mūs.

Un Baltijas jūras stāvkrasts pie Jūrkalnes, kur vēji purina dvēseli, bet zem kājām smilšu liedags ar ūdens nogludinātiem akmens oļiem. Tie atceļoja arī uz Vidzemi.

Padures klēts, kur saimniece mūs mieloja ar kurzemnieku ēdienu -  koču un izrādīja savu senlietu bagātību, kas izvietotas klēts otrajā un trešajā stāvā…

Mēs esam bagāti . Ar visu seno, skaisto un labo. Tā šajos pieredzes apmaiņas braucienos satiekas novadi un to cilvēki. Satiekas dvēseles un uzzied. Pieskaroties cita citai, aizdegas kā sveces.

Gaisma pārmantojas.


Andra Auniņa, Rencēnu pagasta 1. bibliotēkas vadītāja