Matīšu pensionāri joprojām izzināt kāri...

Attēlā: Matīšu senioru ekskursantu grupa Vienkoču parkā pie savdabīgas arhitektūras un tikai no dabas materiāliem veidotas vasaras mītnes.

Saulainas jūlija dienas rītā ceļam posās Matīšu pagasta vecākās paaudzes ļaudis. Ar novada pašvaldības atbalstu(par to tai „Paldies!”) vienas dienas ekskursijā dodamies uz jauku dabas stūrīti – Līgatni. Ekskursijas dalībniekus vieno jautrs garastāvoklis un joprojām moža  izzinātkāre.

Skaisti sakopts mūs sagaida Līgatnes centrs, kur grupai pievienojas tūrisma informācijas centra sarūpētā gide. Īss viņas pārstāsts par šo novadu  kopumā, un dodamies pa ciemata vērā ņemamām vietām. Nu kurš gan nezina, ka Līgatnes ievērojamākais objekts ir tās tagad  jau bijusī papīrfabrikabrika? Žēl noskatīties uz klusajiem fabrikas korpusiem, no kuriem  dveš vēsturiskas vēsmas par labi attīstītu papīrrūpniecību pagājušajā gadsimtā salīdzinoši nelielajā Latvijas stūrītī. Pateicoties fabrikas attīstībai, attīstījās arī visa Līgatnes infrastruktūra. Līdz šodienai saglabājušās savdabīgas arhitektūras mājas fabrikas strādniekiem, tā laika slimnīca ar atsevišķu namu topošajām mātēm, skola un citi objekti. Līgatnei raksturīga izklaidus(ja tā var to nosaukt) apbūve, kas  veidojusies atsevišķās kopienās, jo ciemats būvēts gan pietiekami kalnainā, gan mežainā apvidū, arī Gaujai šajā ziņā te savs pienesums. Protams, ielīdām arī alās, kuras izveidojušās stāvajā smilšakmens iezī, un kuras iedzīvotāji veiksmīgi izmanto savām saimnieciskajām vajadzībām arī vēl šodien. Tur ierīkoti pagrabi dārzu ražai, bet agrāk kādā no tām pat bijis visai ievērojams vīna pagrabs. Šodienas Līgatne priecināja mūs ar savu sakoptību, krāšņajām puķu kastēm, dobēm un tīro dīķi tās centrā. Īpaša vēlme (un slēpta nostaļģija par savējo) mums bija redzēt ciemata kultūras namu. Joprojām iespaidīgs un ļaudis uz pasākumiem vilinošs.Pašdarbnieku darbība pietiekami rosīga atbilstoši pašreizējiem apstākļiem.Pēc „paldies!” gidei un atvadīšanās dodamies uz nākamo ekskursijas objektu.

Tautā to sauc par Līgatnes „bunkuru”. Cik dzīvs atmiņā vēl tas laiks ekskursijas dalībniekiem, kuru dzīves lielākā daļa tajā pagājusi!Var tikai pabrīnīties, kā par savu „ādu” rūpējušies tā laika valdošie. Drūma, smaga pat tiešā nozīmē smirdīga dvesma veļas no šīs pazemes. Vienīgi  neizprotami – vai tas, ka virs šī milzīgā pazemes monstra atrodas tagadējais rehabilitācijas centrs ir  savdabīgi asprātīga vai,gluži vienkārši, praktiska pieeja kompleksa izmantošanai. Atraktīvā gide, kas mūs vadīja pa pazemes telpām, zināja teikt, ka centra klientiem izjūtas mēdzot būt dažādas – no sajūsmas līdz pat izbīlim.

Fizisku rūdījumu prasīja nākamā pietura mūsu maršrutā – tagad jau atzīstamu popularitāti ieguvušais Vienkoču parks. Jā, te varējām vēlreiz pārliecināties, ko viens cilvēks, kas ir parka saimnieks, spēj paveikt tikai ar saviem spēkiem un izdomu, pat bez kāda atbalsta no „ārpuses”. Priekš mums pietiekami gara (apm.3 km) regulāri kopta un nemitīgi papildināta ar jauniem objektiem, parka taka vilināja  doties tajā, izbaudot dabas pirmatnīgumu, sajūsminot  par izveidotāja talantu koka skulptūru un dažādu ēku maketu darināšanā, t.s.”melnās pirts” izveidi veselības uzturēšanai un vēl, un vēl. Noteikti, ka daudzus amata prasmju pārvaldītājus ieinteresē nu ļoti bagātīgais parka saimnieka izveidotais seno darba rīku muzejs, kurā, starp citu, daudzi instrumenti prasmīgu meistaru rokās noder vēl šodien.

Nedaudz piekusuši, bet jau gatavi nākamajam  šīs dienas izzinošajam piedāvājumam. Tātad, mūsu mērķis – Āraišu ezerpils. Te atgriežamies pavisam, pavisam senajos mūsu pirmsākumos.Grūti sasaistīt nelielās baļķu celtnes (gribas teikt – celtnītes) ar „pils”nosaukumu. Mazas būves, neliela auguma cilvēki, minimālas dzīves prasības, bet liela izdoma, asprātīga pieeja pils nodrošināšanai pret iebrucējiem, liek mums padomāt par mūsu „senču senču” izdzīvot prasmi skarbas dzīves apstākļos. Jā, runājot par šodienu, no saviem tālajiem senčiem liela daļa arī no mums joprojām to ir veiksmīgi pārmantojusi.

Ērtais, priekš mums sarūpētais autobuss ar jauko, vienmēr laipno, smaidīgo šoferi Induli mūs jau gaida, lai nu gan dotos mājupceļā.

Šī bija jauka diena ar jaukiem cilvēkiem, diena ar jauniem piedzīvojumiem un atziņu – kas gan var būt skaistāks par mūsu pašu Latviju!  
                                                                   

Ekskursijas dalībniece Ligita Roziņa