A. Ločmele: “Latvijā ir ļoti daudz atsaucīgu cilvēku”

Aizvadītajās dienās Latvijas medijos izskanējušas ziņas par to, ka Vidzemes slimnīcā tikusi nogādāts gadu un mēnesi veca meitenīte no Burtnieku novada Ēveles pagasta. Ārstu slēdziens – mazulis cietis badu, tomēr pašvaldības sociālā dienesta vadītāja Aleksandra Ločmele aicina padomāt par citām varbūtībām.

Bērnu slimnīcā nogādājusi ātrā medicīniskā palīdzība, konstatējot, ka meitenīte ir bezsamaņā, ķermenis atdzisis līdz 33 grādiem, bijusi vemšana. Sākotnējā diagnoze bijusi nosalšana, bet vēlāk izdarīts slēdziens, ka bērns novārdzināts, jo ticis badināts. Aleksandra Ločmele piekrīt, ka bērna stāvoklis bijis kritisks, tomēr nevēlas piekrist mediķu izvirzītajai diagnozei par notikušā iemeslu:

“Mēs, sociālie darbinieki, tāpat arī bāriņtiesa un citas novadā esošās atbildīgās institūcijas regulāri esam apsekojuši konkrēto ģimeni, kurā aug arī četrgadīgs bērns. Sievietei trūkst sociālo iemaņu, tomēr viņa mīl savus bērnus, par kuriem rūpējas, kā nu prot. Tas, ka meitenītei fiksēta vemšana, varētu drīzāk liecināt par kādu vīrusa infekciju, kuras dēļ organisms atūdenoņojies, un mazajm bērnam tas, protams, ir bīstami, izraisot smagas sekas. Šāda kaite ir ātri novēršama ar atbilstošu ārstēšanu, ko arī apliecina tas, ka bērns pēc pāris stundām slimnīcā jau bija atguvies un trīs dienas vēlāk tika izrakstīts no slimnīcas. Nenoliedzami, turpmāk šī ģimene tiks uzraudzīta un apsekota pastiprinātā režīmā, tomēr vēlreiz vēlos uzsvērt, ka šis gadījums vairāk ir nelāga apstākļu sakritība, nevis apzināta kaitniecība, kas veikta pret konkrēto bērnu.”

Pēc tam, kad ziņas par notikušo izskanēja visā Latvijā, Aleksandra Ločmele saņēma gandrīz pussimts zvanu no cilvēkiem, kuri izteica vēlmi palīdzēt nelaimes skartajai ģimenei. Vieni piedāvāja pārtiku, citi – apģērbu, vēl daži – sniegt mātei finansiālu palīdzību.

“Esam gandarīti, ka Latvijā dzīvo tik daudz līdzjūtīgu un atsaucīgu cilvēku. Viņu ieguldījums ir gan materiāls, gan emocionāls, jo bērna mātei šis gadījums liek apzināties, ka apkārtējiem rūp, kas ar viņu un bērniem notiek, ka viņa nav viena. Pateicoties šo cilvēku atsaucībai, ģimene būs nodrošināta ar pārtiku un naudas līdzekļiem, arī apģērbiem un apaviem, Tagad mūsu kā sociālo darbinieku pienākums būs palīdzēt mātei saprast, kā turpmāk rīkoties, kā izmantot cilvēku sniegto palīdzību. Viņai jāsaprot, ka šī bijusi ekstrēma situācija, kurā citi steigušies palīdzēt, tomēr turpmāk vajadzēs pašai uzņemties atbildību par sevi un bērniem.”